Sākotnēji būtu nepieciešams vērtēt, kādu līgumisko attiecību ietvaros darbs tiek veikts, proti, vai puses noslēgušas darba vai uzņēmuma līgumu. Saskaņā ar Darba likuma 2. panta pirmo daļu Darba likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem, neatkarīgi no to tiesiskā statusa, un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata. Atbilstoši Darba likuma 3. pantam darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā.  

Lai puses (darbinieks un darba devējs) varētu noslēgt darba līgumu, normatīvie akti neizvirza prasību darbiniekam iegūt pašnodarbinātā jeb saimnieciskās darbības veicēja statusu. Tāpat norādāms, ka darba apstākļu (t. sk. darba vietas) nodrošināšana, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu, darba tiesiskajās attiecībās ir darba devēja pienākums.  

Savukārt par darba veikšanu attālināti jānorāda, ka darba līgumā puses vienojas par darba tiesisko attiecību noteikumiem, kas reglamentēti Darba likuma 40. panta otrajā daļā, tostarp darba līgumā ir norādāma darba vieta (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, tas, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās) vai tas, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu. Turpretī saskaņā ar Darba likuma 53. panta pirmo daļu darbiniekam ir pienākums veikt darbu uzņēmumā, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi. Atbilstoši minētajam, ja darbinieku paredzēts nodarbināt attālināti, puses par attālinātā darba veikšanu un noteikumiem vienojas darba līgumā. Ja puses darba līgumā iepriekš nav vienojušās par darba veikšanu attālināti un nosacījums par darba veikšanu attālināti mainās jau dibinātajās darba tiesiskajās attiecībās, abpusēji vienojoties, veicami darba līguma grozījumi.  

Jebkurā gadījumā norādāms, ka darba samaksa, kas ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu, aprēķināma, ņemot vērā faktiski nostrādāto darba laiku (uzskaitītās stundas kopumā, virsstundas, darbu nakts laikā, svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku) un darba līgumā nolīgto darba samaksu. 

Savukārt attiecības, kas izriet no uzņēmuma līguma, neregulē Darba likums, bet Civillikums (2212.–2229. pants). Ar uzņēmuma līgumu viena puse (uzņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pasūtītājam) par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Lai gan likumā ir nosacījumi par uzņēmēja un pasūtītāja pienākumiem, tomēr līguma saturs ir līgumslēdzēju ziņā. Strīdi un domstarpības uzņēmējam un pasūtītājam jārisina sarunu ceļā, savstarpēji vienojoties, bet, ja vienošanās netiek panākta, strīds risināms civiltiesiskā kārtībā, vēršoties ar prasības pieteikumu tiesā.