Jaunas dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības

29. septembrī, stājoties spēkā MK noteikumiem Nr. 547 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība”, spēku zaudē līdzšinējie MK noteikumi Nr. 671.

Jaunajos MK noteikumos pārņemtas 2020. gada 16. decembra dzeramā ūdens direktīvas “Eiropas Parlamenta un Padomes (ES) 2020. gada 16. decembra direktīva 2020/2184 par dzeramā ūdens kvalitāti” normas. Līdztekus jaunajām normām ietvertas arī līdzšinējās, MK noteikumos Nr. 671 jau iekļautās Padomes 2013. gada 22. oktobra direktīvas 2013/51/EURATOM normas, kuras nosaka iedzīvotāju veselības aizsardzības prasības attiecībā uz radioaktīvām vielām dzeramajā ūdenī.

Ūdens apgādes sistēmām un avotiem būs nepieciešams riska novērtējums

Direktīvas 2020/2184 mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību no dzeramā ūdens piesārņojuma, nodrošinot, ka tas ir pilnvērtīgs un tīrs, plašāk nekā iepriekš nosakot prasības faktoriem, kas ietekmē tā kvalitāti (piemēram, dzeramā ūdens apgādes sistēmām paredzot riska novērtējumu un plašāku ūdens kvalitātes un nekaitīguma monitoringu, ēku ūdensapgādē nosakot prasības Legionella un svina riska novērtējumam, paplašinot sabiedrības informēšanas prasības par dzeramo ūdeni u. c.), vēstīts noteikumu projekta anotācijā.

Lai sasniegtu jaunākajā direktīvā noteiktos mērķus, tiek paredzēts risku novērtējums dzeramā ūdens ieguves avotiem un dzeramā ūdens apgādes sistēmām mērķtiecīgākiem pasākumiem ūdens piesārņojuma novēršanai, tāpat tiks veikta ūdens kvalitātes kontrole no avota līdz patērētājam, kas attiecas uz ūdens sateces baseiniem, piegādes sistēmām un ēku ūdensvadiem, kā arī paredzēts plašāks dzeramā ūdens monitorings, veicinot dzeramā ūdens pieejamību sabiedrībā, uzsver Veselības ministrija (VM).

Ūdens kvalitātes uzraudzība būs vairāku institūciju kopdarbs

Kā skaidrots noteikumu projekta anotācijā, dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes jautājumi Latvijā ir sadalīti starp vairākiem sektoriem, tādēļ direktīvas 2020/2184 prasībās pārklājas dažādu iestāžu kompetences.

Lai direktīvas 2020/2184 prasības tiktu korektāk pārņemtas, novēršot normu dublēšanos, Tieslietu ministrijas (TM) vadībā tika noteiktas institūciju kompetences konkrētu direktīvas pantu un punktu pārņemšanai nacionālajos normatīvajos aktos.

Piemēram, Veselības inspekcijas (VI) kompetence būs saskaņot dzeramā ūdens monitoringa programmas, analizēt datus un novērtēt katras ūdens apgādes sistēmas atbilstību, kā arī sniegt rekomendācijas korektīvajiem pasākumiem un saskaņot pazeminātas kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim.

Savukārt dzeramā ūdens piegādātāja uzdevums būs organizēt dzeramā ūdens auditmonitoringu un kārtējo monitoringu, veikt dzeramā ūdens risku novērtējumu (sateces baseinos un piegādes sistēmā) un sniegt iegūtos rezultātus Veselības inspekcijai un patērētājiem.

Turpretī Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) atbildība būs tirgus uzraudzība ūdens filtrēšanas līdzekļiem.

Tikmēr Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) veiks radioaktīvo vielu rādītāju monitoringu, sateces baseinu noteikšanu, sākotnējo risku novērtējumu, neapstrādātā ūdens monitoringa programmu rādītāju izvērtēšanu un pārskatīšanu. 

Būs jānodrošina informācija par ūdens kvalitāti

Noteikumi paredz iesaistīto institūciju veikto darbu un rezultātu caurskatāmību.

“Informācijas pieejamība par dzeramo ūdeni tiešsaistē ūdens piegādātāju tīmekļvietnēs veicinās lietotāju informētību un izpratni par ūdensapgādes pakalpojumiem, vienlaikus arī sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšanu,” norādīts noteikumu projekta anotācijā.

Jaunie MK noteikumi paredz, ka ūdens piegādātājs nodrošina, ka visas ar dzeramo ūdeni apgādātās personas vismaz reizi gadā bez pieprasījuma piemērotā un viegli pieejamā veidā saņem šādu informāciju:

• dzeramā ūdens kvalitāte, tostarp indikatorrādītāji;
• piegādātā dzeramā ūdens cena par litru un kubikmetru;
• vismaz reizi gadā vai norēķinu periodā – mājsaimniecības patērētais ūdens daudzums, kā arī mājsaimniecības gada patēriņa tendences, ja tas ir tehniski iespējams un ja ūdens piegādātāja rīcībā ir šāda informācija;
• mājsaimniecības gada ūdens patēriņa salīdzinājums ar mājsaimniecību vidējo patēriņu, ja šāda informācija ir pieejama;
• saite uz tīmekļvietni, kurā sniegta šajā nodaļā norādītā informācija.

Savukārt tiešsaistē ūdens piegādātājam viegli uztveramā veidā patērētājiem jānodrošina šāda informācija:

• attiecīgā ūdens piegādātāja identifikācija (nosaukums), apgādes teritorija, kā arī ūdens sagatavošanas metode, tostarp vispārīga informācija par izmantotajiem ūdens apstrādes un dezinfekcijas veidiem;
• jaunākie monitoringa rezultāti, tai skaitā monitoringa biežums kopā ar konkrēto rādītāju vērtībām. Monitoringa rezultāti nedrīkst būt senāki par vienu gadu, izņemot gadījumu, ja šajos noteikumos noteiktais monitoringa biežums atļauj citādi;
• ūdens cietība, minerāli, ūdenī izšķīdušie anjoni un katjoni – kalcijs (Ca), magnijs (Mg), kālijs (K);
• informācija par iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai un ar to saistītie ieteikumi attiecībā uz veselību un patēriņu (vai saite uz vietni, kurā šāda informācija ir pieejama), ja Veselības inspekcija ir konstatējusi iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai. Ūdens piegādātājs var neinformēt patērētāju par dzeramā ūdens neatbilstību kvalitātes un nekaitīguma prasībām, ja Veselības inspekcija šo neatbilstību ir atzinusi par nenozīmīgu un cilvēku veselībai nekaitīgu;
• ūdensapgādes sistēmas riska novērtējums;
• ieteikumi patērētājiem, tostarp par to, kā attiecīgā gadījumā samazināt ūdens patēriņu, kā lietot ūdeni atbildīgi un atbilstoši vietējiem apstākļiem un kā novērst stāvoša ūdens izraisītus veselības riskus.

Ūdens piegādātājiem, kuri piegādā vismaz 10 000 m³ ūdens diennaktī vai sniedz pakalpojumu vismaz 50 000 cilvēku, tiešsaistē katru gadu jānodrošina šādas informācijas pieejamība:

• par ūdensapgādes sistēmas vispārējiem efektivitātes rādītājiem un ūdens zudumiem, tiklīdz šī informācija ir pieejama;
• ja izmaksas tiek segtas ar tarifu sistēmu, – par ūdens kubikmetra tarifa struktūru, ieskaitot fiksētās un mainīgās izmaksas un izmaksas, kas saistītas ar dzeramā ūdens pieejamības uzlabošanas pasākumiem, ja ūdens piegādātājs tādus ir veicis;
• par tiesībām sniegt ūdenssaimniecības pakalpojumus, norādot, vai ūdens piegādātājs ir kompetentā pašvaldības iestāde vai pašvaldības pilnvarots komersants;
• par statistikas datiem attiecībā uz ūdens piegādātāja saņemtajām patērētāju sūdzībām, kas attiecas uz šo noteikumu darbības jomā esošajiem jautājumiem, ja šāda informācija ir pieejama.

Noteikumi paredz, ka Veselības inspekcijai jānodrošina iedzīvotājiem informācija par ikvienu pasākumu, ko var veikt, lai aizsargātu cilvēku veselību no nelabvēlīgās ietekmes, kuru rada dzeramā ūdens piesārņojums. Tāpat arī Veselības inspekcijas uzdevums būs apkopot ūdensapgādes sistēmu monitoringa rezultātus, reizi gadā sagatavot pārskatu par dzeramā ūdens kvalitāti un nekaitīgumu un to publicēt savā tīmekļvietnē.

Kā vēsta Veselības ministrija, Latvijā 1263 ūdensapgādes sistēmas apgādā 1,63 miljonus jeb 87% Latvijas iedzīvotāju. Pēdējos 10 gados būtiski palielinājies iedzīvotāju īpatsvars, kam piegādātais ūdens atbilst visām nekaitīguma un kvalitātes prasībām.