NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Sarmis Mikuda
speciāli LV portālam
17. oktobrī, 2023
Lasīšanai: 27 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Valsts valoda
22
22

Skolēnu lasītprasme: vai ir pamats bažām un kā vairot lasītprieku

LV portālam: Antra Ozola, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece un PIRLS pētījuma vadītāja Latvijā; Sandra Kivleniece, Līvānu 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja; Ingrīda Segliņa, Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja.

FOTO: Zane Bitere, LETA.

Nesen tika apkopoti starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma PIRLS 2021 Latvijas dalībnieku rezultāti. Speciālisti atzīst, ka tie raisa bažas, jo skolēnu lasītprasmes vidējie rezultāti ir pazeminājušies, turklāt attieksme pret lasīšanu ir pat būtiski pasliktinājusies. Šajā publikācijā LV portāls vērš uzmanību jautājumam –, ko mūsdienās nozīmē lasītprasme –, kā arī lūdz dalīties pieredzē pedagogus, kuri ikdienā strādā ar bērniem Latvijas skolās.

īsumā
  • Pētījuma dalībniekiem divās akadēmiskajās stundās bija rakstiski jāizpilda lasītprasmes novērtēšanas tests, kas ietver divu tekstu (ap 1000 vārdu katrā) izlasīšanu un atbildes uz jautājumiem par lasīto. Viens no tekstiem bija informatīvs, otrs – literārs. 6% Latvijas skolēnu nesasniedza PIRLS pētījumā definēto zemāko lasītprasmes līmeni.
  • Ikdienā lasītprasmi nereti izprot kā prasmi burtot, savienot burtus vārdos un vārdus – teikumos. Šāds lasītpratējs daudz neatšķiras no funkcionāla pusanalfabēta, kurš vai nu nespēj izpildīt nepieciešamās lasīšanas un rakstīšanas prasības, vai kaut kādā veidā spēj lasīt un rakstīt, taču vāja lasītprasme ierobežo viņa izvēles.
  • Lasīšana nozīmē lasītā teksta izpratni, tā izmantošanu un informācijas lietošanu mācību procesā visā dzīves laikā. Tā ietver arī vārdu nozīmes izpratni, zināšanas par faktiem, lietām un parādībām kopumā. Visbiežāk lasītprasme tiek saistīta ar uztveri, sapratni un izpratni, jēgpilnu lasīšanu un lasītā teksta novērtēšanu.
  • Ja iztrūkst lasītprasmes, skolēns nevar piedalīties citos domāšanas vingrinājumos, tādējādi tiek kavēta arī STEM priekšmetu apgūšana un izpratne. Vitāli nepieciešama ir arī daiļliteratūras lasīšana, jo, pateicoties tai, bagātinās mūsu valoda, attīstās prasmes skaidri un saprotami izteikt domas un jūtas vairāk vai mazāk kvalitatīvā latviešu valodā.

Pedagogu atziņas:

  • “Ja vecāki lasa grāmatas, tās pērk vai vismaz ar bērniem aiziet uz bibliotēku, tad arī bērni kļūst par lasītājiem. Mūsdienās dzīvokļos bieži vien nav pat grāmatplaukta. Kādreiz vecāki lasīja žurnālus, avīzes, tagad to vairs nedara. Viss notiek digitāli, tālrunis ir nepārtraukti klātesošs. Valoda, ko izmantojam viedierīcēs, būtiski atšķiras no ikdienā lietotās un ir pavisam tālu no literārās valodas.”
  • “Interesi par lasīšanu nevar radīt tikai skola, to lielā mērā ietekmē situācija ģimenē. Ir ģimenes, kurās vecāki lasa, viņi arī lasa priekšā bērniem. Ir ģimenes, kurās vispār nav grāmatu, neviens tās nelasa, vecāku un bērnu vienīgā lasāmviela ir teksti telefonā un datorā. [..] Līdz ar to skolēni neprot izteikties literārajā valodā.”
  • “Bļaustīšanās par to, ka Latvijas skolēnu lasītprasme ir neapmierinoša, ir neauglīga. Sagaidu, lai Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti būtu izanalizējuši pētījuma rezultātus, secinājuši likumsakarības, darījuši tās zināmas skolotājiem, piedāvājot idejas problēmas risinājumam.”
  • “Vismaz līdz 6. klasei ir svarīgi skolēnu ieinteresēt lasīšanā, iemācīt no tās gūt prieku. Tas nozīmē izvairīties no obligātās literatūras un ļaut lasīt jebko, kas bērnam interesē, jo ir jāattīsta tehniskā prasme un process jāsaista ar patīkamu pieredzi. Obligāto saturu var dot tikai tad, kad jau ir radīts lasītprieks.”
  • “Ir pēdējais brīdis jaunākajās klasēs sākt apzināti mācīt digitālo lasītprasmi. Drukātus tekstus lasīt mācām, bet interaktīvus, ar hipersaitēm saistītus tīklveida tekstus tikpat kā neapgūstam. Tāpat ir būtiski mācīties informācijas meklēšanu, atrašanu un izvērtēšanu digitālajos tekstos.”

Reizi piecos gados Starptautiskā izglītības sasniegumu novērtēšanas asociācija IEA (The International Association for Evaluation of Education Achievement) veic starptautisko lasītprasmes novērtēšanas pētījumu PIRLS (Progress in International Reading Literacy Study). Četros pētījuma ciklos (2001., 2006., 2016. un 2021. gadā) piedalījās arī Latvija.

Ko vērtēja un kādi ir rezultāti

PIRLS pētījumā 2021. gadā piedalījās 56 valstis. Latvijā pētījumā iesaistījās 4369 piekto klašu skolēni no 156 skolām.

Pētījuma dalībniekiem divās akadēmiskajās stundās bija rakstiski jāizpilda lasītprasmes novērtēšanas tests, kas ietver divu tekstu (ap 1000 vārdu katrā) izlasīšanu un atbildes uz jautājumiem par lasīto. Viens no lasītprasmes mērīšanai paredzētajiem tekstiem bija informatīvs, otrs – literārs. Par katru izlasīto tekstu tika uzdoti vairāki jautājumi gan ar atbilžu variantiem, gan bez tiem (atbildami brīvā formā). Tekstu lasīšanu un izpratni vērtēja četros līmeņos, pēc tam aprēķinot iegūto rezultātu.

PIRLS 2021 rezultāti, it īpaši šovasar publiskotais Latvijas nacionālais ziņojums par PIRLS 2021 pirmajiem rezultātiem nacionālajā un starptautiskajā kontekstā1, nav iepriecinoši. Latvijas skolēnu lasītprasmes vidējais vērtējums ir 528 punkti. Tas ir lielāks nekā visu dalībvalstu vidējais vērtējums, līdz ar to nebūtu pamata satraukumam. Tomēr sasniegtais rezultāts ir ievērojami sliktāks nekā iepriekšējos pētījumu ciklos: 2001. gadā – 545 punkti (piektā vieta visu dalībvalstu reitingā), 2006. gadā – 541 punkts (13. vieta); 2016. gadā – 558 punkti (11. vieta). Patlaban Latvija atrodas 23. vietā starp visām pētījuma dalībvalstīm.

Būtiski palielinājusies arī atšķirība starp skolēnu lasītprasmes līmeņiem.

Augstākie sasniegumi 2016. gadā bija 737 punkti, bet 2021. gadā – 729 punkti. Latvijā ir 8% skolēnu ar ļoti augstiem sasniegumiem (pētījuma dalībvalstu vidējais rādītājs – 7%), savukārt 2016. gadā tādu bija krietni vairāk – 14%. Ja zemākie sasniegumi 2016. gadā Latvijas skolēniem bija 294 punkti, tad 2021. gadā tie ir vairs tikai 214 punkti.

6% Latvijas skolēnu nesasniedza PIRLS pētījumā definēto zemāko lasītprasmes līmeni. Tik liels šādu skolēnu īpatsvars 4.–5. klasē Latvijā līdz šim nav konstatēts.

Turklāt nav vērojamas īpašas atšķirības rezultātos, ņemot vērā lasīšanas mērķi. Lasīšanai, lai iegūtu informāciju, ir tikai nedaudz augstāks vidējais rezultāts nekā lasīšanai, lai gūtu literāro pieredzi. Īpaši zemi ir zēnu sasniegumi Latvijas laukos.

Tā kā zemāko lasītprasmes līmeni nesasniegušie skolēni nevar mācīties, lasot tekstus, viņi būtu uzskatāmi par potenciāli nesekmīgiem gandrīz visos mācību priekšmetos. Tas rada ne vien nopietnas bažas, bet arī draudus izglītības sistēmas rezultativitātei, cilvēkpotenciāla Latvijā nākotnei.

Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša uzsvērusi, ka lasītprasme ietver daudz vairāk par spēju tikai burtot. Ja iztrūkst lasītprasmes, skolēns nevar piedalīties citos domāšanas vingrinājumos, tādējādi tiek kavēta arī STEM priekšmetu apgūšana un izpratne.

Kas ir lasītprasme

Ikdienā lasītprasmi nereti izprot triviāli, proti, kā prasmi burtot, savienot burtus vārdos un vārdus – teikumos. Arī angļu valodā termina “lasītprasme” [literacy] skaidrojums bieži vien ir izteikti vienkāršots – tā ir prasme lasīt un rakstīt. Šāds lasītpratējs daudz neatšķiras no funkcionāla pusanalfabēta, kurš vai nu nespēj izpildīt nepieciešamās lasīšanas un rakstīšanas prasības, vai kaut kādā veidā spēj lasīt un rakstīt, taču vāja lasītprasme ierobežo viņa izvēles.

Lasītprasme nav un nevar būt iedzimta. Tā veidojas un attīstās lasīšanas procesā.

Piemēram, rokasgrāmatā skolotājiem vēstīts: “Lasīšana nozīmē lasītā teksta izpratni, tā izmantošanu un informācijas lietošanu mācību procesā visā dzīves laikā. Lasīšana ir daudz vairāk nekā tikai burtu un vārdu pazīšana. Tā ietver arī vārdu nozīmes izpratni, zināšanas par faktiem, lietām un parādībām kopumā. Lasot vienlaikus ir jāprot atšifrēt/lietot valodu un izmantot sintakses zināšanas atbilstoši vispārējiem priekšstatiem par pasauli, izprotot abstraktus tekstus, veidojot kopsavilkumus un vairāku tekstu apkopojumus u. c. Tātad lasītprasme ir sarežģīts konstrukts, jo ietver sevī vārda skaņu formas atveidošanu pēc tā grafiskā apzīmējuma: rakstu zīmju, teksta, simbolu uztveršana, saprašana un izteikšana ar skaņām, vārdiem, teikumiem (runāšana). Paralēli tas ir arī process, kurā tiek uztverts un novērtēts lasītā teksta saturs un tā izmantošanas iespējas.”2

PIRLS 2021 lasītprasme definēta kā spēja saprast un lietot tās rakstiskās valodas formas, kas nepieciešamas sabiedrībai un indivīdam. Jaunajiem lasītājiem tas nozīmē spēju izprast dažādas grūtības pakāpes tekstus. Visbiežāk lasītprasme tiek saistīta ar uztveri, sapratni un izpratni, jēgpilnu lasīšanu un lasītā teksta novērtēšanu.

Skolēnu attieksme pret lasīšanu – diezgan negatīva

PIRLS 2021 pētījumā skolēnu attieksmi pret lasīšanu noskaidroja ar astoņiem jautājumiem. Apkopojot atbildes, tika izveidots skolēnu attieksmes pret lasīšanu indekss ar trim kategorijām: pozitīva, neitrāla vai negatīva attieksme.

Rezultāti liecina, ka tikai 16% Latvijas skolēnu ir pozitīva attieksme pret lasīšanu, 47% – tā ir neitrāla, turpretī 37% – negatīva. Pētījuma dalībvalstu vidējie rādītāji attiecīgi ir 42%, 40% un 18%.

Tātad, ja pētījuma dalībvalstīs sniegtās atbildes sakārto, ņemot vērā pozitīvo attieksmju īpatsvaru, esam tabulas lejasdaļā. Vēl skeptiskāk ir noskaņoti tikai skolēni Norvēģijā un Dānijā.

Pētījumā netika noskaidroti lasīšanas vai nelasīšanas cēloņi, taču rezultāti netieši norāda, ka daudzkārt izteiktais apgalvojums “bērni nelasa grāmatas” varētu būt patiess. Vienlaikus rodas šaubas, vai šāds secinājums būtu adekvāts. Tā kā atbildes uz jautājumiem tika sniegtas rakstveidā, tas, iespējams, rosināja skolēnus lasīšanu asociēt ar grāmatām un citiem iespieddarbiem, nevis digitālajiem avotiem. Novērojumi liecina, ka skolēni labprāt lasa datorā un viedierīcēs. Ne vienmēr tā ir tikai informācija sociālajos tīklos. Tāpat nav skaidri zināms, kāda veida literatūru skolēni lasa.

Raksturojot mūsdienu bērnus – t. s. “digitālo zīdaiņu” paaudzi –, Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene konstatē: “Ikdienas lietotājs vairs nelasa lineāri. Tehnoloģiju pasaulē dzīvojot, esam pieraduši dzīvot vizuāli, tāpēc ir svarīgi izcēlumi tekstā, virsraksti, attēli. Bērniem ir ļoti līdzīgi. Tādēļ grāmatu lasīšana iet mazumā. Bet arī pieaugušo auditorijā grāmatu lasīšana samazinās.”3

Savukārt latviešu valodas un literatūras skolotājs, lasīšanas attīstības pedagoģisko problēmu pētnieks Andris Krieķis diskusijā par bērnu lasītprasmi atzīst: “Skolēnam, kurš šobrīd iet skolā, absolūti nav vajadzības lasīt. Bez šīs darbības mierīgi var dzīvot un būt laimīgs. Nelaimīgi esam mēs. Vajadzētu nodalīt daiļliteratūras lasīšanu un lasīšanu, lai iegūtu informāciju. Skolā būs puiši, kuriem neinteresēs tas, ko es viņiem stāstīšu par dzeju un novelēm, bet tajā brīdī, kad viņiem vajadzēs atrisināt jautājumu par kosmosu vai mehāniku, viņi labprāt lasīs tekstu. [..] Varbūt mani nolinčos, bet neviens cilvēks nav nomiris bez daiļliteratūras lasīšanas. Tomēr, ja neiemācīšos izlasīt instrukciju, kā lietot antibiotikas, tad es diezgan ātri varētu aiziet pa skuju taku. Skolā mēs mācāmies lasīt konkrētu tekstu. Piemēram, ceturtajā klasē mēs mācāmies lasīt dzeju, to, kā ir uzbūvēts dzejolis, kāda ir tā forma, kas tajā paslēpts. Kad lasām avīzes tekstu, tā ir pavisam citāda domāšana.”4

Nevar pragmatiski pretstatīt lietišķo literatūru un daiļliteratūru. Dzīvē ir nepieciešama prasme lasīt, tātad arī saprast dažādas sarežģītības pakāpes lietišķos tekstus. Vitāli nepieciešama ir arī daiļliteratūras lasīšana, jo, pateicoties tai, bagātinās mūsu valoda, attīstās prasmes skaidri un saprotami izteikt domas un jūtas vairāk vai mazāk kvalitatīvā latviešu valodā. Ja agrāk valodu piesārņoja rusicismi, tagad tie ir anglicismi. Gan lietišķās literatūras, gan daiļliteratūras lasīšana veido pieredzi, kas palīdz pilnveidot valodu, stiprināt latviešu valodas – mūsu valsts valodas – lietošanu, nepārvērsties mankurtos.

VIEDOKĻI PAR SKOLĒNU LASĪTPRASMI UN LASĪŠANU

“Mūsdienās dzīvokļos bieži vien nav pat grāmatplaukta”

LV portāls jautā: Vai piekrītat viedoklim, ka skolēnu lasītprasme mūsdienās ir neapmierinoša, bērni un jaunieši maz lasa un neprot savas domas izteikt literārajā valodā? Kāpēc tā notiek? Ja nepiekrītat, kādi fakti un novērojumi liecina par pretējo?

Antra Ozola

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece un PIRLS pētījuma vadītāja Latvijā

FOTO no personīgā arhīva

Interpretācija ir relatīva. Latvijas rezultāti PIRLS pētījumā vienmēr ir bijuši un joprojām ir virs dalībvalstu vidējā rādītāja. Latvijas skolēnu sasniegumi ir amplitūdā no ļoti augstiem (8% skolēnu) līdz izteikti zemiem (6% skolēnu). Jautājums ir par to, kas tiek uzskatīts par apmierinošu un kāds ir mērķis. Ja runājam par tendencēm, pirmo reizi 20 gadu laikā, kopš notiek PIRLS pētījums, Latvijas skolēnu vidējie rezultāti ir pazeminājušies.

Varam vainot pandēmiju, jaunā mācību satura ieviešanas procesu, pastiprinātu īpašo bērnu integrēšanu vai ko citu – pētījuma dati cēloņus neataino, tie fiksē izmaiņas.

Iespējams, var sacīt, ka “bērni un jaunieši maz lasa”, jo samazinās lasīšana ārpus skolas savam priekam. Ja 2001. gadā ārpus skolas savam priekam katru vai gandrīz katru dienu lasīja 43% skolēnu, tad 2021. gadā – 18%. Attiecīgi pieaug t. s. nelasītāju īpatsvars – savam priekam ārpus skolas nekad vai gandrīz nekad 2001. gadā nelasīja 13% skolēnu, savukārt 2021. gadā tādu ir 24%.

Kāpēc tā notiek? Mainās attieksme pret lasīšanu, bet tas ir savstarpēji saistīts ar sasniegumiem, respektīvi, ja nepatīk, tad nelasa; ja nelasa, tad nemāk; ja nemāk, tad nepatīk. Skolēni, kuri pilnībā piekrīt, ka viņiem patīk lasīt: 2001. gadā – 50%, 2021. gadā – 23%. Skolēni, kuri pilnībā piekrīt, ka lasīšana ir garlaicīga: 2001. gadā – 9%, 2021. gadā – 19%.

Sandra Kivleniece

Līvānu 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

FOTO no personīgā arhīva

Es piekrītu, ka bērni un jaunieši mūsdienās maz lasa. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu brīvo laiku aizpilda citas nodarbes.

Tomēr, ja vecāki lasa grāmatas, tās pērk vai sākumā vismaz ar bērniem aiziet uz bibliotēku, tad arī bērni kļūst par lasītājiem.

Mūsdienās dzīvokļos bieži vien nav pat grāmatplaukta. Kādreiz vecāki lasīja žurnālus, avīzes, tagad to vairs nedara.

Viss notiek digitāli, tālrunis ir nepārtraukti klātesošs. Valoda, ko izmantojam viedierīcēs, būtiski atšķiras no ikdienā lietotās un ir pavisam tālu no literārās valodas.

Ko darīt? Var pacelt rokas un teikt: “Es padodos, jo visa pasaule tā dara, ko es te iesākšu.” Esmu pietiekami sena, lai saprastu, ka lasīt grāmatu vai jebkuru citu labā valodā uzrakstītu tekstu ir vērtība. Es nepārtraukti to skandinu saviem skolēniem.

Ingrīda Segliņa

Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Bļaustīšanās par to, ka Latvijas skolēnu lasītprasme ir neapmierinoša, ir neauglīga. Sagaidu, lai Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti būtu izanalizējuši pētījuma rezultātus, secinājuši likumsakarības, darījuši tās zināmas skolotājiem, piedāvājot idejas problēmas risinājumam.

Mēs zinām, ka skolēnu lasītprasme ir neapmierinoša, bet tālāk par fakta konstatāciju neesam tikuši.

Man, latviešu valodas skolotājai, protams, ir savs viedoklis. Tomēr viedoklis bez rīcības programmas nav nekā vērts.

Nepiekrītu, ka visi jaunieši maz (vai nemaz) lasa. Katrā klasē ir skolēni, kuri ir aizrautīgi lasītāji, bet ir citi, kuri ar mokām kaut ko izlasa no ieteiktās literatūras. Visi nekad nebūs vienādi. Arī laikā, kad es mācījos, tā bija.

Interesi par lasīšanu nevar radīt tikai skola, to lielā mērā ietekmē situācija ģimenē. Ir ģimenes, kurās vecāki lasa, viņi arī lasa priekšā bērniem. Vēlāk bērni izaugs par lasītājiem. Ir ģimenes, kurās vispār nav grāmatu, neviens tās nelasa, vecāku un bērnu vienīgā lasāmviela ir teksti telefonā un datorā. Diemžēl tekstiem sociālajos tīklos vairumā gadījumu ir zema kvalitāte gan sintakses, gan satura ziņā. Līdz ar to skolēni neprot izteikties literārajā valodā.

Jūs pat iedomāties nevarat, kāds emocionālais un intelektuālais fons ir vienā otrā ģimenē. Kādu grāmatu lasītāju tādā gadījumā vēlamies sagaidīt?

Radīt lasītprieku

LV portāls jautā: Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina latviešu valodas un literatūras apguves saturā un/vai metodikā, lai skolēnu lasītprasme uzlabotos?

Antra Ozola

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece un PIRLS pētījuma vadītāja Latvijā

Ja skolēniem tiktu iemācīts, ka lasītprasmes testā uz jautājumu jāraksta atbilde pilnā teikumā, tas varētu palielināt pareizo atbilžu īpatsvaru, jo ar vienu vārdu vai pusi teikuma var nepietikt.

Analizējot testa atbildes, redzams, ka Latvijas skolēniem sarežģītāk veicas ar viegliem uzdevumiem, piemēram, atrast skaidri formulētu informāciju izlasītajā tekstā un ierakstīt to atbildē uz jautājumu.

Iespējams, tas ir tādēļ, ka viņi nav pietiekami apguvuši darbu ar tekstu, nesaprot, ka pēc izlasīšanas to var pārskatīt, meklēt un atrast atbildes, nevajag censties visu rast vienīgi atmiņā.

Vismaz līdz 6. klasei ir svarīgi skolēnu ieinteresēt lasīšanā, iemācīt no tās gūt prieku. Tas nozīmē izvairīties no obligātās literatūras un ļaut lasīt jebko, kas bērnam interesē, jo ir jāattīsta tehniskā prasme un process jāsaista ar patīkamu pieredzi. Obligāto saturu var dot tikai tad, kad jau ir radīts lasītprieks.

Lasītprasmes sasniegumu kontekstā jāuzsver, ka Latvijā ir liela atšķirība vidējos sasniegumos starp zēniem un meitenēm. Tas nozīmē, ka ar zēnu lasītprasmes attīstīšanu ir jānodarbojas pastiprināti. Ir jāsāk pēc iespējas agrāk, jābūt viegli pieejamiem logopēdiem un agrīnai diagnostikai. Literatūrai, kas interesē zēniem, jābūt gan grāmatnīcās (izdevēji to jau ir sapratuši, un piedāvājums ir), gan mācību saturā.

Sabiedrībā un medijos ir jāparādās vīrieša, kurš lasa, tēlam.

Ir pēdējais brīdis jaunākajās klasēs sākt apzināti mācīt digitālo lasītprasmi. Drukātus tekstus lasīt mācām, bet interaktīvus, ar hipersaitēm saistītus tīklveida tekstus tikpat kā neapgūstam. Tāpat ir būtiski mācīties informācijas meklēšanu, atrašanu un izvērtēšanu digitālajos tekstos.

Pašlaik skolēniem vēl ir raksturīgi drukātos tekstus uztvert nopietnāk nekā digitālos. Tādējādi viņi atrodas neizdevīgā pozīcijā, jo pasaulē pāriet uz digitāliem zināšanu pārbaudes darbiem.

Lai attīstītu lasītprasmi, būtu jālasa vismaz 30 minūtes dienā ārpus mācību laika. Lasītprasme ir prasme. Ja to nedara pietiekami bieži un ilgi, tās nav. Mans personīgais viedoklis: atšķirībā no prasmes staigāt vai runāt lasītprasmes apguve cilvēkam nav ģenētiski ieprogrammēta. Ja sabiedrība vienojas, ka tā ir nepieciešama, tad ir jāpiestrādā visiem.

Sandra Kivleniece

Līvānu 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

Lasītprasmes pilnveidei ir vajadzīgs laiks. Tas nav ātri paveicams darbs, bet stundu ir tik, cik ir. Literatūrai ir viena, divas stundas nedēļā. Tas nemainīsies, jo nedrīkst pārsniegt stundu skaitu nedēļā katrai vecuma grupai.

Ingrīda Segliņa

Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

Es nedomāju, ka jāvaino saturs un metodika. Katras programmas tēmā mēs, skolotāji, varam lūgt, aicināt, likt skolēniem lasīt, lasīt, lasīt un rakstīt, rakstīt, rakstīt, kā arī izteikt domas mutiski un rakstiski dažādos veidos. Viss atkarīgs no skolotāja. Var arī kopēt un aizpildīt nebeidzamās darba lapas, kurās jāievelk ķeksītis, jāatzīmē pareizā atbilde utt. Protams, dažkārt tieši šāda veida uzdevumi veicina un pārbauda skolēna lasītprasmi. Ir jābūt līdzsvaram starp dažādām metodēm.

Lasīt priekšā un sarunāties par izlasīto

LV portāls jautā: Kā bērnus un jauniešus motivēt lasīt grāmatas? Kā jūs viņus ieinteresējat? Vai un kā tas izdodas? Kas, jūsuprāt, jāmaina latviešu valodas un literatūras apguves saturā un/vai metodikā, lai bērni un jaunieši vairāk lasītu un prastu savas domas skaidri izteikt labā latviešu valodā?

Antra Ozola

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece un PIRLS pētījuma vadītāja Latvijā

Pie lasīšanas kā pie patīkamas nodarbes jāradina jau no agras bērnības. Ļoti liela loma priekšā lasīšanai ir pirmsskolas vecumā. Bērnam ir jābūt pieejamām grāmatām, kas viņu interesē, laikam un vietai, kad un kur tās netraucēti lasīt vai šķirstīt, iemācīties no tā gūt baudu. Tas ir saistīts ar augstākiem lasītprasmes sasniegumiem skolā. Kam patīk sacensība, tam jaunākajā skolas vecumā ļoti labi darbojas apbalvojumi. Ja ģimene regulē pieejamo ekrānlaiku, tad var gan motivēt, gan atrast iespēju lasīšanai, kad viedierīces ir noliktas malā. Domāju, ka ekrānlaika ierobežošana nevienam ļaunumu nenodara. Ja bērns ir spiests garlaikoties, viņš varētu kaut nejauši atrast grāmatu. Savu artavu varētu sniegt arī influenceri – reklamēt literatūru un to, ka lasīt ir stilīgi.

Skolotājiem jāuztur prasība uzrakstīt skaidru un pilnu atbildi uz jautājumu.

Sandra Kivleniece

Līvānu 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

Lai lasītu, ir vajadzīga grāmata. Tās ir dārgas. Vecāki un skolēni netērē naudu grāmatu iegādei. Nopirksi, izlasīsi, ko pēc tam? Ir cilvēki, kuri apmeklē bibliotēku. Daiļliteratūru iepērk arī skolas bibliotēkā, bet izskatās, ka uz kādu laiku tas būs “jāiesaldē”, jo jāiegādājas jaunie mācību līdzekļi, kas ir dārgi. Kur nu vēl sapņot par daiļliteratūru! Tomēr nemetam plinti krūmos un darām, ko varam. Vai ir grūti? Jā, viegli nav.

Es pērku grāmatas. Tā ir liela summa, bet es nevaru runāt par jaunāko literatūru, ja man tās nav. Pilsētā ir lieliska bibliotēka, bet lasītāju arī ir daudz. Kad grāmata ir nopirkta, es to lasu ar zīmuli rokā. Lasu grāmatu un domāju, kā tās saturu varu izmantot darbā. Mans darba galds skolā ir nokrauts ar grāmatām, un arī visi plaukti ir pārpildīti ar rakstnieku darbiem.

Vēl viena motivācija ir saruna par izlasītajām grāmatām. Reizi pusotra mēneša laikā visiem maniem skolēniem jāstāsta, ko viņi tagad lasa vai ir izlasījuši. Seko neizbēgamais jautājums: “Vai tu man iesaki šo grāmatu lasīt, kāpēc?” Vienmēr apgalvoju, ka grāmata ir laba un priecāšos, ja vēl kāds to izlasīs. Arī no šādām sarunām rodas interese kādu grāmatu izlasīt.

Ingrīda Segliņa

Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

Es piekrītu, ka grāmatu lasīšana ļoti ietekmē skolēna valodu, tās bagātību, spēju izteikt savas domas skaistā un kvalitatīvā literārajā valodā. Es savā darbā mudinu skolēnus lasīt visu mācību gadu, izteikties par izlasīto, tomēr vienalga daudziem šīs prasmes paliek ļoti zemā līmenī (jo nav atbalsta citur). Katrā klasē ir lasīšanas programma. Izlasām četras, piecas grāmatas ārpus programmas. Dažkārt norādu žanru (piemēram, detektīvs, biogrāfisks, vēsturisks darbs u. c.), bet vairumā gadījumu skolēni brīvi izvēlas literatūru. Mums ir ļoti laba sadarbība ar skolas bibliotekāri. Viņa bieži pēc mana lūguma sagatavo grāmatas par attiecīgajām tēmām, kuras konkrētajai klasei nepieciešams izlasīt. Tā sakot, skolēnam nav kur sprukt. Tad skolēnam pārējie jāiepazīstina ar izlasīto grāmatu. Veids, kā tas tiek paveikts, ir ļoti atšķirīgs.

Grāmatu lasīšana/nelasīšana šai problēmai nav vienīgais iemesls. Sabiedrības dzīvesveids ļoti ietekmē gan lasītprasmi, gan valodu. Vienlaikus es nesaku, ka neko nevar darīt. Mēs jau darām!

Nobeiguma vietā – ko katrs var paveikt?

Raksta nobeigumā lieti iederas citāts no izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktores, filoloģijas doktores Lindas Kusiņas-Šulces rakstītā: “Pirms vainot skolotājus un vecākus, būtu vērts saprast, ko sliktā lasītprasme nozīmē gan pašiem bērniem, gan mums kā sabiedrībai, un vai šo situāciju iespējams labot. Apsveicama ikviena iniciatīva, kas veicina bērnu lasītprasmi un interesi par grāmatām. Tāpat svarīgi būtu visai sabiedrībai vienoties un demonstrēt, ka lasīšana ir ļoti svarīga. Katrs var nopirkt grāmatu, apsēsties un mājās palasīt. Katrs no mums var iedibināt ģimenes lasīšanas pauzi kopā ar bērniem, kopā aiziet uz bibliotēku, atgūt lasītprieku vai motivāciju lasīt.”5

1 Ozola, A., Geske, A., Kampmane, K. Starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma IEA PIRLS 2021 pirmie rezultāti. Rīga, 2023. Pieejams: https://www.ipi.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/ipi/PIRLS_2021_nacionalais_zinojums_ar_vakiem.pdf.

2 Lasītmācīšana viegli un ar prieku: Rokasgrāmata skolotājiem. PROJECT “REF: READING WITH EASE AND FUN”. 2015-1-BG01-KA201-014534. Pieejams: https://ec.europa.eu/programmes/erasmus-plus/project-result-content/9a304671-a3d9-40f8-9e44-f8d5f659663e/REF-Handbook-LV.pdf.

3 Gabre, A., Rubene, Z. Digitālie zīdaiņi mūsu vidū ir īstenība. Neatkarīgā Rīta Avīze. 24.08.2018. Pieejams: https://nra.lv/latvija/255323-zanda-rubene-digitalie-zidaini-musu-vidu-ir-isteniba.htm.

4 Sarežģītais teksta uzdevums. Diskusija. Satori. 28.12.2022. Pieejams: https://satori.lv/article/sarezgitais-teksta-uzdevums-diskusija.

5 Šulce-Kusiņa, L. Daudzi lasa maz vai nemaz. Latvijas Avīze. 19.07.2023. Pieejams: https://news.lv/Latvijas_Avize/2023/07/19/daudzi-lasa-maz-vai-nemaz.

Labs saturs
22
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI